Romantika un Dreamworks

Aizmirstiet pagaidām par grafisko dizainu un iedomājieties nakts ainavu, klusumu un ezeru, kurā pels pludiņš. Pamazām pavērsiet skatu uz zēnu ar makšķeri, kas ir ērti apsēdies uz mēness raga. Mēness pārvēršas par burtu D, un no mākoņiem izpeld kompānijas nosaukums un trīs burti SKG – tās izveidotāju iniciāļi.

Dreamworks. Romantisks logotips, par kuru klīst divas leģendas. Izvēlieties jebkuru pēc sirds patikas.

Pirmā leģenda. Pasausa

Režisors gribēja izmantot grafisko dizainu, bet mākslinieks Roberts Hants viņu pārliecināja, ka efekts būs spēcīgāks, ja to uzzīmēs ar roku. Vīrieti aizvietoja ar zēnu, kuru mākslinieks uzzīmēja līdzīgu savam dēlam.

Otrā leģenda. Ar patiesības graudiņu

Mazā zvejnieku ciematiņā dzīvoja pāris desmiti cilvēku. Viņi bija laipni un atsaucīgi, dzīvoja mierīgi un atbalstīja viens otru.

Kā jebkurā pilsētā, arī ciematiņā bija ievērojama vieta. Tas bija vecītis, kas stāstīja ļoti interesantas pasakas par pasauli. Ļaudis viņā klausījās un aizmirsa par laiku, problēmām un nedienām.

Vecītis zvejoja un arī taisīja rotaļlietas no koka un izdalīja kaimiņu bērniem. Viņa sieva gaidīja vīru mājās, tecēja mājas soli un palīdzēja citām sievietēm. Savu bērni viņiem nebija.

Reiz ļaudis svinēja lielu un labo lomu. Viņi ievēroja, ka vecīša sievas nekur nav. Viņi aizgāja uz vecīša māju un ieraudzīja, ka vecītis guļ gultā, sieva sēž blakus, maigi uz viņa skatās un tur roku.

Vecītis ieraudzīja ļaudis, piecēlās no gultas un teica:

– Ir pienācis laiks manai pēdējai pasakai.

Visi izgāja ārā un apsēdās pie ugunskura. Vecītis sāka stāstīt.

– Tas, ko tagad stāstu, nemaz nav pasaka. Runā, ka tā ir bijis patiesībā. Pirms daudziem, daudziem gadiem mazā zvejnieku ciematiņā kā mūsu dzīvoja tēvs ar mazu dēlu. Reiz dēls ļoti saslima. Viņu mēģināja ārstēt, bet nekas neiznāca.

Tad tēvs aizgāja pie jūras lūgt palīdzību. Daudzas dienas viņš kliedza jūrai, bet jūra neatbildēja.

Tad tēvs gāja lūgt vējam palīdzību. Arī vējš viņam neatbildēja.

Tad tēvs gāja lūgt mēnesim palīdzību. Mēness bija vēlīgs pret zvejnieku un atbildēja uz lūgšanām. Tēvs lūdza glābt dēlu, zvērēja, ka atdos visu, kas viņam ir, lai tikai dēls nenomirst.

Mēness atbildēja, ka atstās dēlu dzīvu, tikai paņems pie sevis par palīgu. Ja reiz viņš ir tik labs, kā tēvs aprakstīja, tad palīdzēs uzmanīt zvaigznes – ķert aizbēgušās un likt atpakaļ vietā. Mēness teica, lai tēvs neuztraucas, varēs redzēt dēlu katru nakti, un dēls redzēs tēvu.

Tēvs piekrita, un tajā pašā naktī dēls gluži kā izgaisa. Visu nākamo dienu ciematā meklēja zēnu un tā arī neatrada. naktī ļaudis redzēja, ka tēvs stāvēja krastā, skatījās uz mēnesi, smaidīja un māja ar roku. Daži pat apgalvo, ka redzēja zēnu uz mēness, un tas māja pretī.

Zēns patiesi bija tur. Pa dienu gulēja, pa nakti strādāja. Viņam patika skatīties uz cilvēkiem, kā tie dara savu darbu, atpūšas, draudzējas, mīl. Viņam tas bija interesanti. Viņš ilgi runājās ar zvaigznēm, reizēm tās ķēra, ja tās aiz neuzmanības krita. Retu reizi viņam izdevās parunāt ar pašu mēnesi. Ak, kādus stāstus tas stāstīja!

Gāja gadi. Zēna tēvs nomira. Uz zemes nepalika neviena, kas zinātu par zēnu. Zēnam nebija, ar ko parunāties. Bija tikai zvaigznes, kam pamāt. Gadu gadiem viņš runājās ar zvaigznēm, ķēra tās un vēroja.

Reiz, pēc daudziem gadiem, zēns ieraudzīja mazu meitenīti uz zemes. Meitenīte bija pati laipnākā, skaistākā. Līdz tam zēns daudzas reizes mēģināja pievērst ļaužu uzmanību, bet ieraudzīja viņu tikai meitenīte. Viņi ilgi sarunājās, daudzas reizes meitenīte atnāca satikties. Reiz zēns palūdza mēnesi palaist viņu. Viņš gribēja dzīvot visu mūžu ar meitenīti, īsu, toties laimīgu. Mēness palaida, bet tikai uz sešdesmit gadiem.

Viņi apmetās ciematiņā, kur kādreiz zēns dzīvoja kopā ar tēvu. Zēns darīja to, ko prata – bija zvejnieks. Viņi nodzīvoja kopā ilgu un laimīgu mūžu un neko nenožēloja, kad pienāca pēdējās dienas.

Vecītis apklusa. Ļaudis lūdza viņu pabeigt pasaku un pastāstīt, kas notika tālāk. Bet vecītis atbildēja:

– Pagaidām neviens to nezina.

Pēc tās nakts neviens neredzēja vecīti. Palika vienīgi viņa sieva, kas katru nakti gāja uz krastu un ilgi skatījās uz mēnesi. Viņa māja un smaidīja, un viņai māja pretī.

Seko mums : vai